Cilvēki
Valdes locekļi
Viktors Birze
Latvietis, kurzemnieks, liepājnieks piektajā paaudzē. Pārliecināts latviešu nacionālists. Nacionālās Savienības “Taisnīgums” valdes priekšsēdētājs.
Par nacionālistu sevi uzskatu kopš bērnības. Mana pārliecība veidojusies gan ģimenes, gan arī Atmodas laiku notikumu, kas tieši sakrita ar pirmajiem apzinātās bērnības gadiem. Kopš pusaudža gadiem piedalos 16.marta Latviešu leģionāru piemiņas pasākumos, vēlāk man bija uzticēta atbildība rīkot leģionāru atceres gājienus gan Liepājā, gan arī Rīgā (2006. un 2007. gadā). 1998.gadā iesaistījos nacionāli noskaņotajā jauniešu organizācijā „Klubs-415” (tagad – Latviešu nacionālistu klubs), pēc tam, kopā ar domubiedriem izveidojām Nacionālā Spēka Savienību (NSS), kuras vadītājs biju no 2006.-2008.gadam. Visu šo laiku izglītojos, aktīvi publicējos nacionāli orientētos medijos, gan arī rīkoju dažādus pasākumus, lai aizstāvētu ideālus, kam ticēju un ticu joprojām.Nekad neesmu baidījies teikt to, ko uzskatu par taisnību, un arī rīkoties, tādēļ mani mēģinājuši apklusināt dažādiem līdzekļiem. Pret mani tikušas ierosinātas trīs politiski motivētas krimināllietas, kuras visas beigušās ar to ierosinātāju zaudējumiem.
Pašlaik mans darbs saistīts ar ģimenei piederošu zemnieku saimniecību, bet pirms tam strādāju sabiedrisko attiecību un vides izglītības jomā uzņēmumā „Liepājas RAS”. Taču, varu teikt, ka dzīve mani nav lutinājusi. Esmu pieredzējis grūtus brīžus, vairākus gadus esmu pavadījis ārvalstīs, strādājot smagu fizisku darbu – esmu bijis gan fabrikas strādnieks, gan miesnieks, esmu apguvis arī restauratora iemaņas, pēc tam tiku līdz „balto apkaklīšu” kārtai. Katrā ziņā, uzskatu, ka pazīstu dzīvi, trūkumu un darba cilvēku vajadzības nevis teorētiski, bet no paša pieredzes.
Esmu precēts cilvēks, kopš 2015.gada aprīļa man ir jaukākā meita pasaulē Līva Anna, 2016.gadā ģimeni papildinājis dēls Edgars Jānis, bet 2019.gadā viņiem pievienojies vēl viens dēls – Vestards. Prieku sagādā fiziskās aktivitātes un mana diezgan lielā mājas bibliotēka. Patīk arī bokss, veca mūzika un pastkartes.
Vilnis Strods
Tāpat kā mani kolēģi, arī esmu nacionālists. Krievpadomju okupācijas gados ne acu galā neesmu varējis ciest komunistu iedibināto un latviešiem naidīgo režīmu ar tā vispārējo pārkrievošanu. Būdams iesaukts padomju armijas rindās, no attāluma vēroju Latvijā ienākušo Atmodu, tādēļ 1988.gadā uzrakstīju vēstuli LNNK vadītājam Eduardam Berklavam. Pēc atgriešanās dzimtenē iestājos LNNK rindās un darbojos Pilsoņu komitejā. Latvijai atgūstot neatkarību, pabeidzu Latvijas Medicīnas institūtu un jau 30 gadu darbojos kā privāti praktizējošs zobārsts.
Kopš 2006.gada, kad valsts vara, uzceļot ap Brīvības pieminekli žogu, aizliedza 16.marta leģionāru piemiņas gājienu, man pamazām nāca atskārsme, ka uzceltā “Latvijas valsts” ir fikcija un nedarbojas vietējo iedzīvotāju, bet gan vietējo neliešu un pārrobežu kapitāla interesēs. Tamdēļ kopš 2012.gada sāku meklēt domubiedrus, lai organizētos un situāciju mainītu par labu mums. Liktenīgas sakritības dēļ tos esmu atradis tā paša Eduarda Berklava kādreiz dibinātajā partijā Nacionālā Savienība “Taisnīgums,” kurā vadu Rīgas nodaļu.
Brīvajā laikā lasu grāmatas, ceļoju, patīk loka šaušana. Kopā ar Valteru Grīviņu darbojos Vēstures un zinātnes popularizācijas biedrībā “Apvārsnis,” kuras ietvaros izdodam grāmatas un uzturam tīmekļa portālus – Historia.lv, Atklājumi.lv, Aliens.lv
Valters Grīviņš
Esmu latviešu nacionālists un pārliecināts anti-komūnists kopš sevis kā personības apzināšanās apmēram 12 gadu vecumā.
“Izaudzis, caur čekistu “zāģiem” klausoties “Amerikas Balsi”, “Brīvo Eiropu” un lasot tolaik neatļautos “Atpūta”, “Nedēļa”, “Latviešu Strēlnieks”, “Aizsargs” un citu neatkarīgās Latvijas laika literatūru. 1986.g. noraidīju piedāvājumu iestāties komjaunatnē, attiecīgo papīru publiski iemetot miskastē. 1990. gadu II pusē iesaistījos latviešu jauniešu nacionālajā organizācijā “Klubs 415”, organizēju un vadīju “Kluba 415” pasākumus, piedalījos stratēģijas izstrādē. Kopš 1990. gadiem darbojos kā publicists, redaktors un izdevējs. Paša vērtējumā lielākais līdzšinējais panākums izdevējdarbības jomā – Visvalža Lāča II sējumu grāmatas “Latviešu tautas un zemes vēsture” sagatavošana izdošanai.
Nodarbojos ar lokālās vēstures pētīšanu, vēstures un eksakto zinātņu popularizāciju. Interesē ekoloģija, etnoloģija, arheoloģija, kartogrāfija, ģenētika, evolucionārā bioloģija, etoloģija, politika, politiskās un jo īpaši – nacionālpolitiskās – domas vēsture, viss, kas saistīts ar kultūras mantojuma saglabāšanu, izpēti un popularizāciju.
Šobrīd vadu Latvijas lielāko brīvpieejas vēstures materiālu krātuvi un novadpētniecības tīmekļa platformu Historia.lv.
Agris Purviņš
Dzimu Pļaviņās gadu pirms no visu skatieniem pazuda skaistā Daugavas senleja.
Pamatizglītību ieguvu Pļaviņu vidusskolā. No 1981. līz 1983. gadam mācījos Ogres 32.PPTV. No 1984. līdz 1986.gadam dienēju Padomju okupācijas armijā. Pēc atgriešanās no “krievu armijas” jau ar 1987.gadu iesaistījos Atmodas procesā. 1988.gadā iestājos LNNK. 1989.g. 28.maijā LNNK 2.(ārkārtas) kongresa delegāts, kā arī iesaistījos Pilsoņu kongresa organizēšanā darbā savā Pļaviņu novadā. 1989.gadā no LNNK tieku ievēlēts par Pļaviņu pilsētas deputātu. 1990.gadā Augstākās Padomes vēlēšanās biju deputāta kandidāta Odiseja Kostandas uzticamības persona. 1991.gadā no 13. līdz 22.janvārim Barikāžu laikā biju MK apsardzē. 1991.gada 1.decembrī kopā ar Pļaviņu pilsētas pirmajiem zemessargiem dodu zvērestu Latvijas valstij un Zemessardzei. 1992. gadā uzsāku dienestu Latvijas robežsardzē no kurienes tieku nosūtīts uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju (1993–1995), kur iegūstu juridisko zinātņu bakalaura grādu un vada komandiera kvalifikāciju. Tālāk tieku norīkots kā virsnieks turpmākajam dienestam ZS 51.kājnieku bataljona izlūkvada komandiera amatā. Turpinu dienestu Zemessardzes Izlūku mācību centra mācību daļas priekšnieka amatā (1998–2002). ZS Studentu bataljona komandieris (2002–2003). Mācības Baltijas Aizsardzības akadēmijas Vecākā štāba virsnieka kursā (2003–2004) pēc tam Zemessardzes štāba vecākā virsnieka amatā (2004.-2006.) No Zemessardzes štāba 2006.g. tieku nosūtīts uz Ogri, ZS inženiertehniskā bataljona komandiera amatā. Pēdējā dienesta vieta NBS Apvienotā štāba vecākā virsnieka amatā (2011–2016). 2016. gadā, sakarā ar izdienas vecuma sasniegšanu, atvaļinājos no armijas. Pašlaik turpinu dienestu ZS 54. inženiertehniskajā bataljona štāba virsnieka amatā, kā zemessargs. No 2015. gada Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs un 2019.gada biedrības “Laime Saimē” biedrs.
Man ir divas aizraušanās – Latvijas Neatkarības kara vēsture un hokejs, kurā sāku trenēties no 10 gadu vecuma un spēlēju to līdz pat pandēmijai, kad valdība šo iespēju liedza. Esmu ģimenes cilvēks, izaudzinājis divas meitas, dēlu un vēl divus dēlus audzinu.
Iestājos NS Taisnīgums partijā, jo man nav vienalga kādu Latviju atstāšu saviem bērniem un mazbērniem. Es vēlos, lai viņi dzīvotu latviskā Latvijā, kurā tiek cienīts senču veikums, tradīcijas un vērtības, kuras viņi mums ir atstājuši.
Artūrs Bērziņš
Dzimis 1997. gadā, precējies, Vidzemnieks
Labējās idejas un nacionālisms man sāka simpatizēt pusaudžu gados, kad sāku iepazīt politiku un ideoloģijas. Šīs simpātijas ar laiku pārtapa pārliecībā, kura, turpinot attīstīties, ļāva man atrast domubiedrus partijā “Taisnīgums” . Šobrīd vadu un organizēju partijas jauniešu spārnu – jauniešu organizāciju “Vanags”.
Uzskatu, ka tauta ir mūsu lielākā bagātība, tādēļ ir jāpieliek visi pūliņi tās sargāšanai, attīstībai un labklājībai. Iestājos par tradicionālām vērtībām – nāciju un ģimeni. Īpaši svarīgi šķiet šīs pamatvērtības nodot tālāk jaunajai paaudzei, jo bez tām dzīvei zūd pamats un kļūst viegli padoties degradējošai ietekmei no malas.
Ikdienā strādāju minerālu pārstrādes rūpnīcā, bet par savu aizraušanos uzskatu vēstures un politikas pētīšanu. Interesējos par inženiermehāniku un automašīnu virsbūvju detalizēto kopšanu un saglabāšanu.