Šī dienvidafrikāņu publicista S.D.A.Brauna apcere par moderno liberālismu un tā izpausmes formām, ir rakstīta Aukstā kara gados, XX gs. II pusē, bet vēl joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti. Pat vēl vairāk, autora pareģojumi par to, uz kurieni virza pasauli tie destruktīvie spēki, kas tiek apzīmēti kā „liberāļi,” iegūst drausmīgu realitātes jēgu un pasaule ar katru jaunu dienu virzās tuvāk tam bezdibenim, ko sauc par jauno pasaules kārtību, bez rasēm, tautām un valstu robežām.
Redakcija.
Sociālās parādības un norises tiek uzskatītas par nozīmīgām visur, kur rodama kāda saistība ar to, ko saucam par civilizētu pasauli. To virzītāji, vērtētāji un komentētāji ir galvenokārt intelektuāļi – ārsti, skolotāji, žurnālisti, rakstnieki, aktieri utt., kuru nomācošs pārsvars kā sev dabīgā stihijā jūtas tikai un vienīgi politiskā spektra kreisajā pusē. Vārds „progress” tos ietekmē gluži kā narkotikas. Viņi jūt nepārvaramu tieksmi būt „moderniem,” sist bungas „progresa” parāžu priekšgalā, kas tiem liek kļūt par kaislīgiem jauno politisko un ekonomisko sistēmu aizstāvjiem. Šīs personas sevi dēvē par liberāļiem.
Nav noslēpums, ka vēl brīvo tautu pakļaušanai komunisti izmanto tādu aģentu tīkla izveidi, kuri sabiedrības priekšgalā uzstājas kā „liberāļi.” Tas arī labi saprotams, jo atklāti nodevēji nekad nevarētu ieņemt publiskus amatus un atklāti tautas dvēseles indētāji nevarētu piesaistīt auditoriju. Tāpēc mēs šeit nerunāsim par starptautisko kriminālo slepeno organizāciju biedriem vai to atbalstītājiem. Mūsu mērķis ir runāt par ļaudīm, kuri godīgi sauc sevi par „liberāļiem.”
Patiesībā viņiem nav pat atbilstoša izskaidrojuma nosaukumam, ko tie piesavinājušies un lieto savas ideoloģijas apzīmēšanai. Angļu valodā vārds liberal vēsturiski apzīmē brīvu un neatkarīgu cilvēku aristokrātiskā izpratnē un kā tādu mēs to uztveram arī šodien, kad runājam par liberalitāti naudas lietās vai par liberālu izglītību (ar to saprotot klasisko valodu vai līdzīgu disciplīnu studijas, kuru pamatmērķis ir garīga pilnveidošanās nevis profesionālo iemaņu un zināšanu apguve peļņas gūšanai). Liberālisma termina lietošana 19.gs. vispirms ideoloģijas, vēlāk politisko un ekonomisko reformu partijas apzīmēšanai, neapšaubāmi bija saistīta ar šo ideju proponentu vēlmi radīt par sevi džentlmenisku iespaidu, pretējo – oponentu pusi parādot kā nedžentlmeņus. Jebkurā gadījumā modernie „liberāļi” nu nekādi nevar iespraukties 19.gadsimta uzvalkā. Džons Stjuarts Mills vai Gledstouns būtu šausmās, viņus uzlūkojot. Tomēr, ņemot vērā, ka „liberāļi” ir vārds, ar ko tos pamatā atpazīst šodienas pasaule, mēs būsim spiesti to lietot savā apskatā.
MINORITĀTES MAJORITĀTE
Īsteni aktīvie ‘’liberāļi” ir intelektuāļi – profesori, rakstnieki, pasniedzēji un tiem līdzīgi profesionāli ideju sagādnieki. Lielākā viņu daļa nopelna sev iztiku kā vārda tirgoņi, piesaistot un noturot ļaužu uzmanību pie savām lekcijām. Šie profesionāļi patiešām saražo ļoti daudz iespiestā teksta, kas atrodas apgrozībā tautā, taču nevajadzētu aizmirst, ka skaitliski viņi sastāda ļoti nelielu iedzīvotāju daļu. Tāpēc, ja no viņiem lielākais vairums ir „liberāļi,” tad tā ir niecīgas minoritātes majoritāte. Nevar teikt, ka ļaudis klausītos „liberāļos” ar lielu patiku. Godīgākie, uz stingra pamata stāvošie, pilsoņi ir vienaldzīgi pret idejām, kuru paudējus tie uzskata par untumainiem nejēgām. Tas „liberāļus,” protams, sanikno. Taču, tā vietā lai izdarītu atbilstošus slēdzienus un ņemtu vērā publisko viedokli, tie cenšas mākslīgi, izmantojot aizvien lielākas spekulācijas, piesaistīt uzmanību saviem uzskatiem un vēlmēm. Un tikai tad, kad „liberāļiem” ir izdevies radīt maldīgu priekšstatu par sevi kā par sabiedrības viedokļa paudējiem, viņi sāk to reāli ietekmēt, nelietīgi izmantojot vieglprātīgu indivīdu paradumu ķēmoties pakaļ visam, ko tie uzskata par modernu un cilvēku dabīgo tieksmi iespaidoties no viņuprāt prātīgu un cienījamu līdzpilsoņu izteiktajām domām, paustajiem uzskatiem.
NEMALDĪGUMA DOGMA
Tas, ka „liberāļi” parasti ir veikli teorētiķi un runas mākslas pārvaldītāji, nebūt nav nejaušība. Kad teorija ir hipotēze, kura izvirzīta, pamatojoties uz reāli notikušiem faktiem, un kuras mērķis ir atrast šo faktu kopsakarības, dot pašreizējo norišu attīstības perspektīvas, tad teorija kļūst neatņemama un saistoša Rietumu domāšanas veida sastāvdaļa. Taču tad, kad teorija pati kļūst sev par mērķi, tā pārtop par narkotiku. Ir pārāk viegli un vilinoši aizbēgt no vienmēr sarežģītās, brīžiem kroplās, neglītās un nereti nežēlīgās pasaules un patverties vienkāršā, simetriskā un graciozu abstrakciju pārpilnā iedomu un sapņu pasaulē, kur cilvēks var spēlēt Dievu, radot jebko, kas vien dzimst iztēles dzīlēs.
Ir iestājies it kā apskurbums, kura iespaidā tiek runāts par pareizu dzīves pagriezienu, jaunu fāzi, bet tas nav nekas vairāk kā fantāzijas lidojums. Pašapreibinājušies, pie pilna saprāta nebūdami, „liberāļi” risina visas pasaules problēmas, izmantojot uz viltus premisām būvētu pārsteidzošu loģiku. Tik ilgi, kamēr vien tas iespējams, viņi neņem vērā reālo lietu norisi un pat tad, kad no faktu, kuri laiku pa laikam pierāda viņu nepareizību, pieminēšanas izvairīties vairs nav iespējams, pat tad „liberāļi” nav ar mieru atteikties no savām pamatnostādnēm, jo to iedragāšana pilnībā sagāztu viņu milzīgo abstrakciju kāršu namiņu. Tādēļ viņu „priekškaramās bruņas” ir personīgā nemaldīguma dogma. Ja „liberāļu” teorijas nav iespējams iedzīvināt praksē, tad vainīga ir Dzīve un Daba, nevis pašas kroplās idejas.
Šādas bērnišķīga naivuma un spīta izpausmes var palikt neievērotas, ja runa ir par sīkumiem. Toties situācija kļūst bīstama, kad „liberāļi” sāk ķerties klāt likumiem, kas tieši iespaido nācijas pastāvēšanu un visas Rietumu pasaules nākotni. Šie lieliskie dogmatiķi aizkaitinās, līdzko reālā dzīve nesaskan ar viņu redzējumiem un saniknojas, kad praktiskais cilvēks noraida viņu ticību. Šodien viņi ir paredzējuši iet daudz tālāk nekā sākotnēji bija paredzējuši. Ar āmuru vai veseri, ar spēku vai varu, bet pasaule ir jāpārveido, lai „liberāļu” iedomas kļūtu par īstenību.
Cilvēki, kuriem piemīt veselais saprāts, kuri no savas pieredzes ir sapratuši, ka viņi dzīvo pasaulē, kurā ne labi nodomi, ne vēlējumi nevar atcelt gravitācijas vai inerces likumus, zina, kad jāspiež bremzes, savukārt „liberālis,” paradis ignorēt cilvēces pieredzi, apdullinās, ļaujoties paša domāšanas straujajam kritumam. Līdzīgi neapdomīgam pusaudzim, kas kāpj uz pirmā ledus un, mēģinādams pārbaudīt, vai tas ir pietiekami izturīgs, galarezultātā ielūzt – arī „liberālis” iet ātrāk un ātrāk pa civilizācijas plāno ledu, līdz ielūzt barbarisma upē. Nenovēršami „liberālis,” ja vien tam neatgriezīsies viņa cilvēciskās sajūtas un paškritikas spējas, ļoti iespējams ar kājām pa priekšu, ātrāk vai vēlāk ieraudzīs, ka ir nonācis komunistu nometnē.
APAKŠA IR AUGŠĀ…
Saskaņā ar „liberāļu” ticības lielāko viltusdogmu, indivīdi pilnīgi mistiskā kārtā ir apveltīti ar „tiesībām,” kamēr patiesībā katra sakārtota sabiedrība vispirms pamatojas uz pienākumiem. Vienīgi pienākumu sapratne un izpilde var radīt kādas tiesības.
Savā pamatbūtībā brīvības esamība ir atkarīga no brīvības ierobežojumiem (piemērs – dienests armijā). Cilvēka tiesības uz savu māju un ģimeni pastāv tikai tādēļ, ka viņa kaimiņa pienākums ir netīkot pēc to sagrābšanas. Viņam ir brīvība dzīvot civilizētu dzīvi tikai tādēļ, ka likums ierobežo citu „brīvību” tajā iejaukties. Civilizācijas pastāvēšana ir iespējama tikai tur, kur šī attiecība ir pareizi saprasta un brīvība ir iespējama tikai tur, kur ir pienākumi, kas rada tiesības, noteikti, stingri un konstitucionāli, citiem vārdiem sakot, tur, kur pastāv dzīva, bez ierunām pieņemta tradīcija.
Neskatoties uz to, katrā brīvās pasaules valstī liberāļi, savas ignorances pret dabīgās sociālās struktūras esamību sajūsmināti, un komunisti, atzīdami to par ideālu sagrāves instrumentu, aģitē par „demokrātiju,” ar ko viņi saprot vispārēju un neierobežotu brīvību bez pienākumiem jebkuram un tiesības (pašpiešķirtas masām) ietekmēt tautas likteni uz labu vai sliktu, kā vien to vēlmes un intereses noteiks.
Vispārzināma patiesība, kuru „liberāļi” izliekas nemanot, bet komunisti slēpj, ir tāda, ka katrā paaudzē ir tikai daži cilvēki, kuru spējās, jau ar savu klātesamību vien, ir veicināt vispārējo garīgo pacēlumu, stiprināt laikabiedru dvēseles, uzlabot dzīves kvalitāti. Šie nedaudzie ir tie, kuriem vairākums cenšas līdzināties, izprotot cik svarīgi ir novērtēt to neierobežojamo iespaidu uz notikumiem un apstākļiem.
Tādējādi „liberāļu” neierobežoto tiesību doktrīna tuvina jebkuras tautas nacionālo vērtību un tradīciju izviršanu, sašķelšanos un pagrimumu, kas „liberālajā” sistēmā ir neizbēgami, ja ņemam vērā to, ka katrā paaudzē ir tikai pulciņš cilvēku, kuri ir spējīgi rosināt un uzturēt radošu attīstību veicinošu pacēlumu, kura iedvesmoto ideālu saglabāšanai ir nepieciešama stabila vide, tāda, kurā nav iespējama radīto vērtību izvazāšana un netaisna izmantošana.
Dodiet miljongalvainam pūlim brīvību – pēc savas gribas un patikšanas iespaidot tautas likteni un jūs redzēsiet, ka katrs indivīds par vajadzīgu uzskatīs tādas izmaiņas, kas ir izdevīgas tikai viņam pašam. Personīgās intereses ņem virsroku pār nacionālajām interesēm, plēsonīgākie indivīdi veido bandas, kuras (pilnā saskaņā ar pašizgudrotajiem „likumiem”) nesodīti apsiro pārējo sabiedrības daļu, klusībā par augstāko „likumu” pasludinot „katrs par sevi un Velns par visiem” principu. Džungļu morāle kļūst par vispārpieņemtu uzvedības un attieksmes normu un tauta iet bojā.
Šī likumsakarība, kas novērojama neorganizēta, iekšēji nesakārtota cilvēka un sabiedrības zemāko principu izpausmēs, rūpīgi tiek noklusēta un noklusināta „liberāļu” ietekmes sfērā esošajās sistēmās. „Liberāļi” ceļ paši savu, no Dabas-Dieva likumiem neatkarīgu pasauli. Tajā cilvēks var droši lekt zemē no visaugstākās kraujas un palikt sveiks un vesels. Tajā pat laikā komunisti, kas nebūt nav muļķi, pacietīgi gaida kā klijāni pie mirstošas govs.
JO APAKŠA IR AUGŠĀ…
„Liberāļi” ir izvirzījuši vēl vienu absurdu domu, kas ir tikpat muļķīga un kaitīga kā pirmā, un proti, ideju par to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi.
Reālajā dzīvē jūs, protams, nevarēsiet atrast divus fiziski, psihiski un morāli vienlīdzīgus cilvēkus. Cilvēki ir individualitātes, kas atšķiras viena no otras pat tik nenozīmīgā izpausmē kā pirkstu nospiedumi, nemaz nerunājot par augstākajām ķermeniskajām, intelektuālajām un garīgajām īpašībām. Atšķirības ir ievērojamas, dažbrīd pat milzīgas un gluži tāpat, kā atšķiras tauta no tautas un rase no rases. „Liberāļi” redz sev visapkārt kliedzošas nevienlīdzības izpausmes, asus kontrastus un dziļas nesaskaņas, kuras tie vēlas likvidēt. Kādēļ? Ne jau tādēļ, lai cilvēci padarītu daudzveidīgāku un harmoniskāku visās tās izpausmēs, bet, lai ievadītu nebeidzamu, sterilu un aprobežotu būtņu eksistences ēru, kuru, kā laimīgās nākotnes ainu, zīmē viņu bojātā iztēle.
Un tā, lai arī kas nepastāvētu uz pasaules, viss liberāļprāt ir jānovienādo, visam jāatrod vidējais aritmētiskais. Enerģisks un aktīvs cilvēks ir jānosoda tik ilgi, kamēr viņš kļūst vienlīdzīgs slinkajam. Gudrajam ir jāpiemērojas fragmentāru elementāro izglītību guvuša tukšgalvja sapratnei. Izsmalcinātas sajūtas jāpakļauj brutalitātei tik ilgi, līdz tās kļūst vulgāras. Civilizēti ļaudis jādegradē tikmēr, kamēr tie pārvēršas par mežoņiem. Jebkas, kas vien ir augstāks, pilnīgāks un labāks, vienalga – indivīds vai tauta – ir jāpaverdzina un jāliek smagi strādāt nepilnīgāko un sliktāko labā.
Gluži maldīgi „liberāļi” iedomājas, ka viņi – sofistiskie spriedelētāji, tukšu frāžu paudēji, būs tie, kas valdīs pār pasauli, kad tajā būs iznīcinātas visas civilizācijas izpausmes. Komunisti zina, kas iemantos drupas.
EKONOMIJAS MĪTS
„Liberāļi” un komunisti vienmēr apgalvo, ka politiskās sistēmas sociālā organizācija, un pat tautu reliģiskas un morālās pārliecības, izveidojas atbilstoši ekonomiskajiem apstākļiem. Tādējādi tie vienkāršo savu pasauli, uzstādot reliģiju, tradīcijas un ētiku kā ekonomikas blakusparādības, kurām nav patiesas vērtības un kuras var tikt nostatītas otršķirīgā lomā, ja to prasa ekonomiskās intereses. Un, lai padarītu cilvēku par pilnīgi paklausīgu un paļāvīgu būtni, kādām vienīgām ir paredzēta vieta viņu pasaulē, „liberāļi” pasludina, ka cilvēks veidojas pilnībā vai vismaz lielā mērā apstākļu nevis mantoto īpašību un vērtību ietekmē.
Lai uzturētu ticību šīm absurdajām idejām, „liberāļiem” ir jānoliedz īstenība – jāapklusina ar saviem pārbļāvieniem gan bioloģijas zinātne, gan vēsture.
Lai arī pēdējo gadu atklājumus ģenētikā „liberāļiem” ir izdevies novirzīt no plašākai publikai domātās informācijas plūsmas, ierobežojot to aprakstus šaurā zinātniskā lokā, tomēr ir skaidrs, ka cilvēka fiziskās īpašības un dotumus, tādus kā uzņēmība pret noteiktām slimībām, matu un acu krāsu, asinssastāva atšķirības, redzes īpatnības un tamlīdzīgas lietas nosaka iedzimtība. Cilvēka gēnu uzbūve, nozīme un darbības iemesli ir ļoti sarežģīta joma, kurā vēl daudz neatklāta. Vispārinot varam teikt, ka zinātne piekrīt tam, ka cilvēka fizisko ķermeni apdraud slimības un varmācība, viņa garīgo būtni var iedragāt nepareiza audzināšana vai izkropļoti uzskati, bet viņa, kā individualitātes potenciālās iespējas nosaka un ierobežo iedzimtas spējas.
Tiklīdz šajā aspektā sākam aplūkot arī tautas, sastopamies ar „liberāļu” niknu pretestību, kas izpaužas vēstures mācību piespiedu noliegumā, un proti: ignorēta tiek patiesība, kas nosaka, ka ekonomiskie apstākļi un ar tiem saistītā reliģiskā, sociālā un morālā pārliecība ir veidojusies tautu rakstura tiešā ietekmē un, ka šīs tautas raksturs ir iepriekšnosacīts, no vienas uz otru paaudzi pārejošs īpašību kopums, kas piemīt tikai noteiktai tautai un rasei. Bieži par iedzimto īpašību kopumu runā arī kā par „tipu.” Protams, ir iespējama viena tipa jeb rases īpašību asimilācija citā, taču tikai ļoti ierobežotā apjomā. Nekad viss kultūras kopums – reliģiskās, sociālās un morālās vērtības – nav bijis sekmīgi pārnests kādā citā, atšķirīgā vidē.
„Liberāļiem” tas, protams, rada ļoti nepatīkamas sajūtas un tie cenšas šādus faktus padarīt par neesošiem, skaļi noliedzot to esamību. Līdz ar to tiem jānoliedz paši sabiedrības pastāvēšanas pamati, jo sabiedrība viņu redzējumā var būt tikai vienādi domājošu indivīdu kopums, kuri savā rīcībā ir brīvi kā skābekļa molekulas gaisā. Sabiedrība tomēr ir organisms, kas vieno individualitātes, kurām ir kopīgas, savā lokā neapšaubāmas vērtības un mērķi. Tādēļ dzīvotspējīgai un augošai sabiedrībai dabīgi ir jāpiemīt noteiktas pakāpes kopapziņai.
LA BETE NOIRE
Instinktu kopums, kas cilvēku padara par „sociālu dzīvnieku,” ir liberāļu la bete noire: cilvēku iedzimtās kopapziņas pieminēšana vien dara viņus nervozus un visiem spēkiem dīda pilnīgi noliegt tās pastāvēšanu. „Liberālis,” kā jau cilvēks, kura dzīves instinkti kļuvuši sterili un notrulināti, nespēj noskatīties uz dabīgu, dzīvotspējīgu sabiedrību, kura dzīvo saskaņā ar principiem, kas nereti ierosina „liberāļu” izpratnē ‘netaisnīgas” darbības. Grupas kopapziņa grupas pastāvēšanas nodrošināšanai tiecas pēc zināma viendabīguma tās iekšienē, viendabīgas dzīves vides un dzīves veida, raksturīga tieši šai grupai. Tāpēc kopapziņa liek grupai būt diskriminējošai pret tās tālākas eksistences apdraudējumu un apdraudētājiem. Kā pati Daba, arī dabīga sabiedrība pastāv vienlaicīgi gan dodot-ņemot, gan atsakoties no nevajadzīgā – kaitīgā.
Tas ir pārāk daudz prasīts pieradinātajiem, mazasinīgajiem intelektuāļiem, kuri pasteidzas aizpeldēt savu iedomu radītā pasaulē, kad nākas saskarties ar realitāti. Neatņemama viņu īpašība ir dzīves, tās spraiguma un nepieciešamo briesmu noliegšana. Viņi noliedz cilvēku, kāds tas ir bijis un vienmēr būs un tā vietā cenšas radīt abstraktu surogātradījumu. Savas tīrā intelekta pasaules apdzīvotājus „liberāļi”’ projektē kā bezpalīdzīgas, paklausīgas un pasīvas divdimensiju ēnu būtnes.
BAILES NO DZĪVES
Jēdzienu par cilvēku kā par abstraktu divdimensiju būtni „liberāļi” pauž baidoties no patiesās trīsdimensiju esības, kurā telpa iegūst dziļumu un izveidojas tā pasaule, kurā mēs visi dzīvojam. Taču tā „liberālim” ir netīkama, jo ar saviem likumiem izslēdz viņa „brīvību, brālību, vienlīdzību.” Tieši dzīve un tās likumi ir tie, kuru neievērošana rada aizvainoto pulkus, kuru aizstāvību uzņemas liberāļi. „Liberāļa” vārdu krājums ir ierobežots un nemainīgs, viss viņam sākas un beidzas ar „tiesībām,” „vienlīdzību,” „brālību,” nekad tā runās neparādās smags darbs, drosme, atbildība, gribasspēks, disciplīna. Šīs cilvēku veidojošās īpašības „liberālim” ir nezināmas, traucējošas, novecojušas un atmetamas.
„Liberāļi”’ ir nāves un iznīcības principu aizstāvji vai, maigāk runājot – viņi veido dzīvībai naidīgu kustību. Tomēr viņi paši to neapzinās un nekad nav apzinājušies.
Maldīgi ir teikt, ka „liberāļi” rīko šķiru vai rasu karus, taču viņu rīcība ir tieša to rosinātāja. Šķiru likvidēšana ir viens no „liberāļu” mērķiem, ko viņi cenšas panākt ar visiem spēkiem. Ko tas nozīmē varam izsecināt, ja saprotam, ka šķiras ir dabīgas, organizētas sabiedrības veselīguma pazīmes, tās ir kā ikviena augstāk par baktēriju attīstīta organisma atsevišķu orgānu grupas, kuru darbības ierobežojumi vai arī tās pārtraukšana, ja ārstēšana ir nesekmīga, neizbēgami noved pie organisma saslimšanas un nāves. Otra tikpat nopietnam „liberāļu” uzbrukumam pakļauta cilvēces dzīves forma ir rase – nemaināmu dzīvības attīstības bioloģisko likumu izpausme. Tā „liberāļi” cenšas panākt mērķus, kuru sasniegšana ir iespējama tikai kopā ar cilvēka kā dzīvības formas pilnīgu iznīcināšanu.
Savu pataloģisko iedomu uzmundrināti, „liberāļi” izvirzās vadībā visās kreiso kustībās, partijās un organizācijās, kādas vien pastāv Rietumu pasaulē. Viņu karogi ir aprakstīti ar bezjēdzīgām un viltīgām frāzēm, kuru mērķauditorija ir nedomājošs, nevērīgs, truls, pašlabumu meklējošs pūlis.
Hipertrofētie romantiķi – „liberāļi” tik tālu ir gatavi iet dzīves noliegšanā, kas savas fantāzijas uzspiež kā standartus reālajā dzīvē. Tādas Dabā nekad nepastāvējušas lietas, kā negrozāmu augstāko likumu neiegrožota un nenosacīta „brīvība,” visas dabiskās formas noliedzoša „brālība” un netaisnīgumu un kroplību aizstāvošs „taisnīgums,” var pastāvēt tikai „liberāļu” tumsonīgajos prātos, taču viņi šīs dūmakainās abstrakcijas grib uzspiest cilvēcei kā visu lietu mēru, lai ar tām sagrautu civilizēto sabiedrību un tās vērtības. Tā izmantojot savas runas prasmes un manipulēšanas ar sabiedrisko domu, iespējas, kuras tiem nodrošina netraucēta piekļuve plašsaziņas līdzekļiem, liberāļi kļūst par vienu no galvenajiem mūsdienu civilizācijas grāvējspēkiem.
„CILVĒCES VIENOTĪBA”
Līdzīgi vēža šūnām, kuras apvienojušās sazvērestībai pret cilvēka organismu, kas devis tām dzīvību, arī „liberāļi” ir spējīgi tikai iznīcināt. No iekšienes tie sagrauj tautas, no kurām cēlušies, no iekšienes tie sagrauj politiskās partijas, kā tie izdarīja ar ASV Republikāņu un Demokrātu partijām. „Liberāļi” ir iedragājuši sociālo vidi vairumā rietumu valstu, tāpat kā tie iedragāja Amerikas konstitucionālismu.
Tomēr tas, ka „liberālisma” dabā ir šķelt un sadalīt, ka nolemtā apmātībā viņi iznīcina visus dabīgos rietumu sabiedrības pamatus, ar savu darbu panākot pretēju efektu politisko cionistu, melnādaino un krāsaino nometnēs – tas viss vēl nenozīmē, ka viņi netic vienotībai. Gluži pretēji – viņi nerimstas to sludināt.
Taču, kā jau to varētu gaidīt no personām, kuras vairākkārt apliecinājušas spējas radīt iedomu tēlus, uzstādīt neesošus mērķus, lai dzītos tiem pakaļ, arī šajā gadījumā „liberāļiem” ir īpašs termins – „cilvēces vienotība.”
Protams, viņi nekad un nekur skaidri nevar pateikt, kas aiz šīs frāzes slēpjas un ko tā sevī ietver. Tas gan nav nekas jauns, zinot, ka tikpat neiespējami no viņiem ir sagaidīt definīcijas tādām klišejām kā „brālība,” „demokrātija,” „vienotība,” „fundamentālās cilvēktiesības,” „sociālais taisnīgums,” „miers,” „progress” un visām pārējām demoralizējošā žargona izkārtnēm, kuras parasts saukt par „pasaules viedokli” vai „starptautisko domu.”
Tie, kuri regulāri pārlūko presi, būs ievērojuši, ka šīs un citas „liberāļu” klišejas arvien vairāk un vairāk iegulstas avīžu un žurnālu redaktoru ievadrakstu slejās un politiķu izteikumos. Tāpat viņi būs ievērojuši, ka neviens pat nedomā par to, ka vajadzētu vismaz kaut ko no nesaprotamo, nobērto vārdu gūzmas paskaidrot.
Viss, ko atļauts zināt cilvēkam, kas iet pa ielu, ir tas, ka „liberāļu”’ pusē ir „morāle un „pasaules sabiedriskā doma.” Viņam pat aizliegts iedomāties, ka „moralitāte” ir tikai fikcija, kuru par patiesību uzdod tādi cilvēki, kuri atklāti noliedz pašus morāles pamatus, un, ka „pasaules sabiedriskā doma” rodas, kad daži žurnālisti vienā valstī lieto citas valsts žurnālistu iemīļotās klišejas. Cilvēkam, kas iet pa ielu pavisam noteikti netiek stāstīts, ka „cilvēces vienotības,” „fundamentālo cilvēktiesību” un tamlīdzīgu saukļu patiesais uzdevums ir akli vadīt viņu pa internacionālā sociālisma ceļu un tādējādi atņemt viņam rases un tautas raksturu, galaiznākumā iznīcinot viņa kā individuālas cilvēciskas būtnes godu un viengabalainību.
TOTALITĀRISTU VIENOTĪBA
„Liberālisma” draudi izpaužas tieši apstāklī, ka aiz meistarīgi izstrādāto un augstos toņos pasniegto frāžu priekškara slēpjas vienota un mērķtiecīga vēlme sagraut nacionālās suverenitātes jēdzienu, atņemt rietumu civilizācijas cilvēkam viņa rases un tautas raksturu, padarot viņu par bezsakņu kosmopolītu, kuram tādējādi dzīve kļūst bezjēdzīga.
„Liberāļu” darbība ved uz „viena pasaule – viena rase,” „viena pasaule – viena valdība” idejas īstenošanu. Tātad viņu mērķis ir totalitāra materiālistu pasaules valdība – šausmīga barbaru tirānija. Tieši tāds ir arī komunistu mērķis.
Savas nolemtības – uzspiest reālās pasaules daudzveidībai savas iedomu pasaules vienveidību – vadīti, „liberāļi” nav izlepuši līdzekļu izvēlē sava mērķa panākšanai. Viņus ne mazākā mērā nesatrauc nepieciešamība lietot spēku vienveidības uzspiešanai. Zobeni, automātiskās šautenes, kājnieki, ballistiskās raķetes – visi līdzekļi ir labi. Kā pašpasludinātie „cilvēces apziņas” glabātāji viņi uzskata, ka „nehumāni” un „nepieņemami nacionālistiski” ir pieminēt, ka tad, ja sociālistiskas, multirasiālas vai vēl sazinkādas paradīzes uzcelšanai tiek lietoti ieroči, labs gals nav sagaidāms. Miljoniem cilvēku tika nogalināts vai nomērdēts badā, lai uzceltu sociālistu paradīzes Krievijā un Ķīnā, un cik vēl neaizies bojā, lai tās nebruktu. Sociālā taisnīguma cena ir masu slaktiņi. Tā izskaidrojams fakts, ka „liberāļi,” kuri vārdos bieži nosoda komunismu, nereti ir sastopami militāristisko anti-anti- komunistu rindās.
Šis iemesls ir pamatā „liberāļu” un komunistu biežajai sadarbībai. Kā vienu tipisku piemēru no daudzajiem varam atgādināt amerikāņu sponsorēto „liberālo” žurnālu Africa South, kas tika iespiests Keiptaunā „multirasiālas demokrātijas celšanai” Dienvidāfrikā. No žurnāla četrpadsmit amerikāņu finansētājiem par 10 personām bija skaidri zināms, ka tie ir sadarbojušies ar komunistu organizācijām. Par spīti savādajam žurnāla finansējumam Dienvidāfrikas „liberāļi” pret to attiecās kā pret īsteni „liberālu” pasākumu. Šī dīvainā ticība nesašķobījās pat tad, kad Ronalds Sīgals, žurnāla redaktors, iespējams, bēgot, devās uz Londonu, pa ceļam kļūstot par Ganas pastāvīgo iedzīvotāju, saņemot attiecīgo pasi. Žurnāls, kas nu jau tika publicēts Anglijā, pieņēmās niknumā, lai attaisnotu savu sponsoru cerības, bet „liberāļi” turpināja uzlūkot redaktoru kā savu biedru, kas ar entuziasmu uzstājas par „civilajām un individuālajām brīvībām.” Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka „liberāļi” allaž pagriežas pret komunistiem kā saulespuķe pret Sauli.
Tas ir galvenais iemesls, kādēļ „liberāļi” nekavējoties mobilizējas nodevēju un slepkavu aizstāvībai, līdzko kādā tautā sākas dabīgas pašsaglabāšanās tieksmes ierosināta komunistu sazvērestību apspriešana.
Par spīti jēdzieniskajām pretrunām teorijā, „liberāļi” vienmēr ir izjutuši zināmu kopību ar komunistiem, tas ir vienīgais virziens, kurā skatoties viņi, savu sakņu apcirtēji un kultūras noliedzēji, var meklēt sapratni un atbalstu. Kur vēl var meklēt domubiedrus cilvēki, kas pagriezuši muguru savai tautai, to nodevuši, noliedzot tautas kā kopuma pašvērtību un tradīciju nozīmi tās saglabāšanā un celšanā. Neredzamas melnas saites vieno „liberāļus” ar savas tautas un rases ienaidniekiem. Rietumu pasaules politikā viņi ir kļuvuši par jūdām.
LIBERĀLISMA PAMATI
Ja mēs neņemam vērā „liberāļu” tukšos saukļus un labo nodomu uzskaitījumu, kas patiešām varētu būt patiesi (jo ilūziju pasaulē, kurā cēloņi nerada sekas, viss ir iespējams), tad atklājas četri pamatpunkti, kuros varam ietvert „liberālisma” būtības izklāstu: Modernais „liberālisms” gluži tāpat kā komunisms noliedz augstāko morālo vērtību derīgumu dzīves problēmu risināšanā, priekšroku dodot materiālistiskam racionālismam.
„Liberālisms” kopā ar komunismu atmet domu par cilvēka būtnes garīgo pirmsākumu, līdz ar to atmetot garīgo filozofiju, kas ir katras brīvas sabiedrības pamatlicēja sie qua non.
„Liberālisms” kopā ar komunismu cenšas ietekmēt politiskās un sociālās norises, tām piemērojot „sociālās inženierijas” vājprātīgās un bezdievīgās shēmas, saskaņā ar kurām paredzēts ieviest nežēlīgu centralizētu varu, kura nolādēs, ierobežos, kontrolēs cilvēku dzīves brīvos ritmus – atcels Dieva liktos dabas likumus, atmetīs Dievu nolūkā pašiem ieņemt tā vietu…
Modernais „liberālisms” un komunisms savos līdzekļos, resursos un mērķos faktiski ir vienas un tās pašas revolucionārās kustības dažādas izpausmes. Vienīgā zīmīgā atšķirība ir tāda, ka „liberālis” var arī nezināt uz kurieni viņš iet, kamēr komunists to droši zina.