Programma

Nacionālās Savienības “Taisnīgums” programma

Ievads
Nacionālā politika
Valsts drošība un aizsardzība
Ģimenes politika
Sociālais taisnīgums
Valsts vara un pārvalde
Tautsaimniecība
Finanses
Nacionālā kapitāla veidošana
Nodokļi
Ārējās tirdzniecības statusa pārskatīšana
Vide
Ārpolitika
Kultūra
Izglītība un zinātne
Veselības aizsardzība

Ievads

Latvijas valsts ir apvienība, kuru latviešu tauta, to izziņojot 1918.g. 18.novembrī, izveidoja savu locekļu garīgai un saimnieciskai attīstībai, pēcnācēju ilgtspējīgai pastāvēšanai tās vēsturiski apdzīvotajā zemē.

Latvijas valsts īstenotās politikas pamats ir nacionālisms – dzīvesziņa, kas par svarīgāko jebkurā darbībā atzīst tautas vairākuma vitālās intereses, ar tām saprotot lietderīgi samērotu atsevišķu cilvēku interešu kopumu, kā arī vēsturisko, sociālo un tautas tradicionālajās vērtībās balstītu vispārcilvēcisko taisnīgumu.

Par pamatiem

“Mūsu brīvība ir sakņojusies un arī turpmāk sakņosies tiklab mūsu kultūras vērtībās, kā karavīru zobenā, tāpēc kultūras tradīciju un varoņgara saglabāšana ir tautas dzīvības jautājums.” /Matīss Siliņš, latviešu kultūras darbinieks, 1952/

Nacionālā politika

1) Skaidra latvietības definīcija likumdošanas ietvaros. Latvietis ir tas, kurš asinssaitēm saistīts ar latviešu tautu un ir dzimis latviešu vai jauktā ģimenē, ja vismaz viens no vecākiem ir latvietis. Mēs neizslēdzam, ka par latviešiem var uzskatīt cilvēkus, kas cēlušies no mums etniski radniecīgām Eiropas tautām, un identificē sevi ar latviešu tautu, mūsu kultūru, valodu un ar darbiem pierādījuši savu latvisko stāju. Latvijai un latviešiem, latviešu tradicionālajai kultūrai un dzīvesziņai lojālus Latvijas pilsoņus – neeiropiešus – cienam kā cilvēkus, taču par latviešiem nedēvējam. Atjaunojams obligātais tautības ieraksts pasē.

2) Latviešu tautu sargājoša imigrācijas likuma izstrāde un pieņemšana (saite uz NST izstrādāto Imigrācijas un Patvēruma likumu izmaiņu projektu). Kategoriski noraidām organizētu imigrantu pārdali (“kvotas”) Eiropas Savienības ietvaros, un esam pret imigrantu ievešanu no citām ES valstīm. Solidaritāte reāliem, nevis viltus kara upuriem un bēgļiem, jāizrāda sniedzot palīdzību to mītnes zemēs un tuvākajās kaimiņvalstīs nevis pieļaujot Eiropu graujošu masu imigrāciju. Solidaritāti Eiropai un atsevišķām tās valstīm bēgļu un nelegālo imigrantu jautājumā, Latvijai jāizrāda, palīdzot veikt ES ārējās robežas apsardzību kā arī starptautiskajā līmenī aktīvi veicinot un atbalstot efektīvas iniciatīvas, kas vērstas uz imigrācijas ierobežošanu, multikulturālisma un starptautisko imigrācijas lobiju sagraušanu. Lai apturētu nelegālo imigrantu ierašanos mūsu valstī no Austrumu puses, izbūvējama ar žogu un jaunākajām drošības tehnoloģijām nostiprināta valsts Austrumu robeža.

3) Latvijas valsts ir izveidota latviešu etnogrāfiskajās robežās, kā valsts, kur pastāvēt latviešu tautai un tās kultūrai. Mēs atzīstam gan etnisko, gan rases identitāti un nepieciešamību tās aizsargāt. Latvija veidojama kā latviska un saglabājama kā rases ziņā viendabīga valsts.

4) Padomju okupācijas laika koloniālās rusifikācijas politikas seku novēršana. Stingra, latviešus sargājoša pilsonības likuma pieņemšana. Latvisku Latviju graujošās naturalizācijas politikas apturēšana, to kontrolējošo institūciju (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde) darbības izvērtējums, un rezultātu pārskatīšana, atņemot pilsonību latviešu tautai un valstij politiski nelojālām un latviskā vidē reāli integrēties nespējīgām personām. To padomju laikā ieceļojušo imigrantu un viņu pēcteču, kas nevar un nevēlas atzīt Latviju kā neatkarīgu, latviskajā kultūrā un vērtībās balstītu valsti, izceļošanas veicināšana visiem iespējamajiem līdzekļiem. Cittautieši, kuri pieder mums radniecīgām tautām, ciena valsti, latviešu valodu, un respektē latviešus kā pamatnāciju, var saglabāt savu kultūras identitāti, un tikt pieņemti kā savējie.

5) Latviešu valodas praktiska aizsardzība. Stingrs valsts valodas likums, tā ievērošanas kontrole, palielinot kontrolējošā aparāta (Valsts valodas centra) struktūru un pilnvaras, padarot to par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) struktūrvienību. Valsts un pašvaldības iestādes kā arī jebkura līmeņa amatpersonas ar pilsoņiem sazinās tikai latviski. Valsts un pašvaldību informatīvie izdevumi un Latvijas sabiedriskie mediji informāciju izplata tikai valsts valodā. Informatīvās telpas latviskošana, citās valodās drukāto/raidīto mediju izspiešana no valsts kanāliem un tīkliem.

6) Pēdējo desmitgažu latviešu ekonomiskā emigrācija ir valdošās elites īstenotās prettautiskās sociāli ekonomiskās politikas rezultāts. Latvieši visā pasaulē ir mūsējie. Valsts ilgtermiņa mērķis ir maksimāla svešumā dzīvojošo latviešu atgriešana Latvijā. Tas iespējams pirmkārt sekmējot latviskās identitātes uzturēšanu, piešķirot valsts līdzekļus mērķtiecīgai latviskās izglītības un kultūras centru attīstībai latviešu diasporas mītnes zemēs. Otrkārt, bezmaksas tālmācības programmu attīstība un popularizācija, lai svešumā dzīvojošajiem latviešiem būtu iespēja vispārīgo izglītību iegūt dzimtajā valodā. Sadarbībā ar augstskolām, ārvalstīs dzīvojošo latviešu jauniešu piesaistei studijām Latvijā, radot pievilcīgu bonusu sistēmu. Vienotas darbā iekārtošanas aģentūras radīšana, kas nodarbojas ar ārzemēs mītošo tautiešu iekārtošanu darbā Latvijā.

Valsts drošība un aizsardzība

Latvijas valsts radās kā latviešu politiķu un sabiedrisko darbinieku mērķtiecīgas politiskās darbības rezultāts. Taču tā izdzīvoja un nostiprinājās tikai pateicoties latviešu karavīru gribai un spējai to aizsargāt ar ieročiem rokās. 20. un 21. gs. Latvijas un Austrumeiropas vēsture liecina, ka valsts pastāvēšana ir tieši atkarīga no mūsu spējām aizstāvēt valsts drošību visā apdraudējumu un risku spektrā.

Pastāvot ārējam apdraudējumam, NATO ir valsts militārās drošības garants, un dalība tajā pašlaik nav diskutējama. Vienlaikus pašaizsardzības spējām jāsasniedz normatīvajos aktos noteikto optimālo līmeni.

Tāpēc mēs iestājamies par:

• Pēc Igaunijas un Lietuvas piemēra, ņemot vērā Latvijas 1940.g. okupācijas traģiskās sekas, izstrādāt Satversmes u.c. attiecināmo likumu grozījumu projektu, nosakot, ka katra Latvijas Republikas pilsoņa pienākums un tiesības ir visiem iespējamajiem līdzekļiem nekavējoties pretoties jebkādu ārēju spēku militārai agresijai, kā arī norādot, ka jebkuras amatpersonas izdota pavēle vai rīkojums par nepretošanos agresijai ir valsts nodevība, šāda pavēle vai rīkojums nav spēkā kopš tādas pavēles vai rīkojuma parakstīšanas brīža un attiecīgā dokumenta izdevējs nekavējoties arestējams un nododams kara tiesai.
• Ievērojams valsts aizsardzības budžeta palielinājums, atvēlot 3-5% iekšzemes kopprodukta valsts aizsardzības un iekšlietu sistēmas attīstībai, līdz LR policijas, robežsardzes kā arī Nacionālo bruņoto spēku kaujasspējas, kaujas gatavība un materiāli tehniskais nodrošinājums sasniedz optimālo līmeni (salīdzinot ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju), kas tiek noteikts normatīvajos aktos. Turpmākajā periodā, valsts aizsardzības budžets nav mazāks par 2-3% no iekšzemes kopprodukta.
• NBS kodolu miera laikā veido sauszemes spēku 2 mehanizētas kājnieku brigādes, kuras, atbilstoši tehniski nodrošinātas un apbruņotas, tiek komplektētas, balstoties uz profesionālo militāro dienestu un mobilizācijas rezervi, kuras skaitliskā sastāva mērķis tiks noteikts normatīvajos aktos 50 000 cilvēku apmērā un tiks pakāpeniski sasniegts, īstenojot pilsonisko izlases militāro dienestu (pēc Lietuvas parauga). Sauszemes spēkiem atbalstu sniedz brīvprātīga Zemessardze ko veido nacionālā gvarde (“zemessardzes paaugstinātās gatavības apakšvienības”) un atjaunota, Zemessardzes struktūrā iekļauta Latvijas Aizsargu organizācija (zemessargi, kas nav nacionālajā gvardē) kā teritoriālās aizsardzības spēki ar bāzēm katrā pilsētā un novadā, un palīgpolicijas funkcijām.
• Individuālie ieroči un munīcijas kaujas krājums glabājas to zemessargu un aizsargu dzīvesvietās, kuri ir nokārtojuši atbilstošos pārbaudījumus, tai skaitā lojalitātes pārbaudi ar poligrāfu (melu detektoru).
• Sarunas ar pārējām Baltijas, Ziemeļeiropas un Austrumeiropas valstīm (Polija, Ukraina uc.) par daudz ciešāku militāro sadarbību. Ideālais Baltijas sadarbības modelis – katrā valstī 3 jauktā sastāva (LT, LV, EE) militārās bāzes, kopīgas karaskolas un mācību centri, vienoti ieroču un munīcijas iepirkumi.
• Ar skolu jaunatnes militāri patriotisko audzināšanu nodarbojas stipra Jaunsardzes organizācija. Vienlaikus radāma militārās izglītības sistēma – atsevišķas vidusskolas ar militārās izglītības profilu, kas sagatavo kadrus profesionālajam militārajam dienestam. Augstākā karaskola uz Nacionālās Aizsardzības akadēmijas bāzes, kas apvienojama ar atjaunotu Policijas akadēmiju, un nākotnē gatavo profesionāļus visām valsts militārajām un drošības struktūrām. Aizsardzības programmas augstskolās.
  Latvijas aizsardzībai visefektīvākā bruņojuma izvēle un ieviešana. Pārnēsājami prettanku granātmetēji un vadāmo raķešu kompleksi. Pārnēsājami pretgaisa aizsardzības kompleksi (STINGER, IGLA utml.) Moratorija noteikšana dalībai Otavas konvencijā, kājnieku un prettanku mīnu ieviešana apbruņojumā. Valsts atbalsts šaušanas sporta attīstībai, to integrējot jaunatnes militārajā izglītībā.
• Munīcijas, un iespēju robežās arī ieroču ražošanas veicināšana, subsīdijas inženiertehniskajai izpētei un pētniecībai militāro tehnoloģiju radīšanai.
  Kontrpropagandas apakšvienības izveide NBS pakļautībā.
• Starptautiskais terorisms prasa kompleksu valsts ārējās un drošības politikas balansu. Latvija, bez tiešas nepieciešamības, izvairās no agresīvām militāri politiskām darbībām, kas var raisīt islāma teroristu tiešu apdraudējumu mūsu valstij un tās pilsoņiem, vienlaikus īstenojam stingru imigrācijas politiku, izslēdzot iespēju teroristiem, (gan esošiem, gan potenciāliem) un to atbalstītājiem ieceļot valstī, kā „bēgļiem”, patvēruma meklētājiem vai imigrantiem.
• Latvijas ārējās robežas aizsardzības efektivitātei, visas Austrumu robežas garumā būvējama šķēršļu un novērošanas sistēma, kas stiprināma ar jaunākās paaudzes novērošanas un kontroles tehnoloģiju palīdzību. Tieša apdraudējuma gadījumā (militāri draudi, nekontrolējama masu migrācija), pierobežas zona var tikt aprīkota ar vadāmiem mīnu laukiem.
• Uzskatam, ka Eiropas Savienības institūciju un Latvijas 12. Saeimas valdošās koalīcijas pretēji tautas vairākuma gribai veicinātais un atbalstītais nelegālo imigrantu pieplūdums Eiropā un Latvijā ilgtermiņā ir viens no galvenajiem valsts un reģionālās drošības apdraudējumiem. Visi prettiesiski un nedemokrātiski Latvijas republikā ievestie nelegālie imigranti, neatkarīgi no ievedēju tiem piešķirtajiem statusiem, tiks izraidīti no valsts. Personas, kuras būs piedalījušās nelegālo imigrantu cilvēktirdzniecībā tiks sauktas pie kriminālatbildības.

Ģimenes politika

Latviešu uzņēmējs Vilis Vītols: „Varbūt pirmajā brīdi izklausīsies dīvaini, bet… mana Latvijas vīzija ir latviešu ģimene ar vismaz četriem bērniem. Tā savā dziļākā nozīmē ir doma par nemirstīgu latviešu tautu. Tauta ir dzīvs organisms, un tai visu dzīvo radību pamatuzdevums – atražot sevi. Lai tas notiktu, stiprai, lielai ģimenei atkal jākļūst par latviešu lepnumu un godu, par apziņu, par pienākumu.”

1) Mērķtiecīga valsts politika ģimenes vērtību, dzimtas jēdziena un lokālās piederības iedzīvināšana, laulību institūcijas un tās prestiža stiprināšana. Valsts politika ģimenes vērtību un demogrāfiskās politikas veicināšanā tiek veidota kompleksi – radot labvēlīgus sociāli ekonomiskos priekšnosacījumus, popularizējot pozitīvās tradicionālās ģimenes vērtības sabiedrībā, un vienlaicīgi vēršoties pret ģimenes vērtību un tikumiska dzīvesveida ārdītājiem.

2) Saprātīga un līdzsvarota vecāku pabalsta (māmiņalgu) sistēma, atbilstoši valsts ekonomiskajām iespējām. Bērns jāaudzina līdz tas ieiet pieaugušo kārtā, ne tikai pirmos dzīves gadus, tādēļ uzskatām, ka tas aprēķināms pēc sekojošas formulas: pirmajā bērna dzīves gadā saņemtā pabalsta apmērs ar katru nākamo dzīves gadu tas samazināms 10 % apmērā (līdz sestajam dzīves gadam, un šajā apmērā tas saglabājams līdz pilngadībai). Nelabvēlīgajām ģimenēm piemērot īpašus pabalsta nosacījumus. Par labu izvēlei radīt un audzināt vairāk bērnu, ģimenes stimulējamas materiāli: sākot ar trešo bērnu ģimenē māmiņalgai piemērojama progresīvā likme +50% par katru nākamo bērnu.

3) Valsts mājokļu programma jaunajām ģimenēm ar bērniem. Lielas ģimenes neveidojas saspiestos mazgabarīta dzīvokļos, tādēļ valstij jābūvē privātmāju ciemati piepilsētās un lauku apvidos, piešķirot īres tiesības ar saprātīgiem nosacījumiem (pēc vēlēšanās – ar vai bez izpirkuma iespējas), kas pielīdzināmi pašvaldību dzīvojamā fonda izmantošanas nosacījumiem. Mājokļu programmā var piedalīties ģimenes, kuru apgādībā ir vismaz trīs vai vairāk bērnu.

4) Vecuma pensijas sasaiste (koeficienta piemērošana) ar izaudzināto, Latvijā dzīvojošo un strādājošo bērnu skaitu.

5) Abortus uzskatām par nevēlamu parādību un iestājamies par to skaita mazināšanu, sniedzot maksimālu atbalstu jaunajām ģimenēm, tajā skaitā vientuļajām māmiņām. Pilnveidojama sistēma, kas piedāvā alternatīvu abortam personām, kuras nevēlas vai nav spējīgas uzņemties atbildību par bērnu.

6) Satversme definē ģimeni un laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Valsts aizsargā tradicionālās ģimenes vērtības un rūpējas par to iesakņošanos sabiedrībā. Homoseksuālisma un tamlīdzīgu psihoreproduktīvo patoloģiju propaganda ir nepieļaujama, un atkārtotā gadījumā pielīdzināma kriminālnoziegumam. Šo patoloģiju piekopējiem, ņemot vērā iespējamos riskus un apdraudējumus, ierobežojumi darboties profesijās, kas saistītas ar nepilngadīgu jauniešu izglītošanu, u.c. Mediju stingra uzraudzība, lai novērstu tradicionālās ģimenes vērtības graujošas informācijas izplatīšanu.

7) Sargājam bērnus. Nesaudzīgi sodi personām, kas veikuši dzimumnoziegumus pret bērniem. Publiski pieejams pedofilu reģistrs, probācija bez noilguma, recidīva gadījumā pedofiliem piemērojama ķirurģiskā (nevis dārga un nedroša medikamentozā) kastrācija.

Sociālais taisnīgums

Kā pierādīts zinātniskos pētījumos, valsts iedzīvotāju labklājība un drošība ir tieši saistīta ar sociālā taisnīguma ievērošanu valsts pārvaldē, likumu pieņemšanā un piemērošanā; sociālās vienlīdzības līmeni. Uzskatam, ka nacionāla valsts nevar pastāvēt, neņemot vērā sociālā taisnīguma principus.

Lai mazinātu nevienlīdzību, sociālās plaisas veidošanos sabiedrībā, valsts amatpersonu atrautību no reālās dzīves un no tā izrietošās negatīvās sociāli-ekonomiskās tendences (nabadzības pieaugums, ekonomiskā migrācija, demogrāfijas krīze, korupcija, tiesiskais nihilisms, politiskā bezatbildība…), uzskatam, ka jābūt noteiktai mazākās un lielākās algas starpībai valsts un pašvaldību institūcijās un uzņēmumos. Piedāvājam šo starpību noteikt ar maksimālo koeficientu 12, pie tam, minimālo algu pielīdzinot reālajam iztikas minimumam un neapliekamajam minimumam. Tādējādi, vienīgais legālais veids kā valsts pārvaldes darbiniekiem, tai skaitā, piemēram, “Air Baltic” vadītājam varēs palielināt algas, būs reāla tautsaimniecības attīstība un minimālo algu celšana, balstoties uz valsts ieņēmumu pieaugumu. Lai stimulētu valsts uzņēmumu vadītāju motivāciju, pieļaujam diskusiju par ikgadējām prēmijām, kuru apjoms procentuāli tieši atkarīgs no uzņēmuma tīrās peļņas vai no valsts budžetā iemaksātajām summām.

Vecuma un darbanespējas pensijas nevar būt mazākas par reālo iztikas minimumu.

Zemes tirgus un mājokļu politikas sakārtošana valsts ilgtspējas un iedzīvotāju interesēs. Latvijas zeme ir valsts īpašums, kuru tā nodod beztermiņa lietošanā pilsoņiem. Pilsoņi drīkst pārdot zemes beztermiņa lietošanas tiesības citiem LR pilsoņiem. Lai saglabātu sociālo taisnīgumu un izslēgtu jaunu “muižu” veidošanos, vienas fiziskas vai juridiskas personas īpašumā nedrīkst atrasties vairāk par 300-350 ha zemes.

Ja īpašums tiek pārdots par vērtību, kas zemāka par 10% par tirgus cenu, tad valstij vai pašvaldībai ir pienākums šo īpašumu (zemi un mežu – obligāti; ēkas – izvērtējot lietderību) iegādāties, uzturēt un iekļaut valsts/pašvaldības mājokļu jeb jauno uzņēmēju/lauksaimnieku atbalsta fondā, padarot tos pieejamus (īre, noma, iegāde) jaunajām ģimenēm, uzņēmējiem.

Valsts mājokļu programma jaunajām ģimenēm ar bērniem.

Valstij jābūvē privātmāju ciemati piepilsētās, piešķirot jaunajām ģimenēm īres tiesības ar saprātīgiem nosacījumiem (pēc vēlēšanās – ar vai bez izpirkuma iespējas), kas pielīdzināmi pašvaldību dzīvojamā fonda izmantošanas nosacījumiem.

Nekustāmā īpašuma nodokļa (NĪN) atcelšana fizisko personu īpašumiem, kas ir to faktiskā dzīvesvieta. NĪN vienīgajam mājoklim – personas faktiskajai dzīvesvietai – tiek aizvietots ar samērīgu kopienas nodokli, kas netiek piedzīts vēršot pret šo īpašumu konfiscējošu prasību. Kopienas nodokli persona var nomaksāt arī veicot pašvaldībai noderīgus sabiedriskos darbus.

Fiziskas personas maksātnespējas gadījumā, kuras rezultātā tā zaudē vienīgo mājokli, valsts nodrošina to ar alternatīvu dzīvesvietu. Savukārt, ja maksātnespējīgās personas apgādībā ir nepilngadīgie vai darbanespējīgie, tās vienīgais mājoklis nevar tikt atsavināts.

Valsts vara un pārvalde

Taisnīgas, godīgas, efektīvas, tautas kopējās intereses pārstāvošas valsts varas priekšnoteikums – krietni, izgītoti un politiski aktīvi pilsoņi. Vēlēšanu godīgums un caurspīdīgums.

Jauktā vēlēšanu sistēma – mažoritārā (vienmandātu) un partiju pārstāvniecība 50-50%. Līdzšinējo 5 vēlēšanu apgabalu vietā izveidojams viens, visai valstij kopīgs apgabals. Atsevišķu deputātu atsaukšanas iespējamība.

Noraidām politisko partiju finansēšanu no valsts kases. Par daudz būtiskāku pilsoniskās līdzdalības nodrošinājumu uzskatām samērīgas un godīgas vēlēšanu prakses ieviešanu, nodrošinot visām partijām līdzvērtīgas iespējas paust savu viedokli sabiedriskajos medijos. Partiju reklāma TV un radio ārpus sabiedriskajos medijos rīkotajām diskusijām un uzrunas laikiem, kā ar demokrātijas pamatprincipiem nesavietojama parādība, aizliedzama 3 mēnešus pirms vēlēšanām.

Ziedojumiem partijām nosakāms ierobežojums – vienas personas ziedojumu kopsumma viena gada ietvaros nevar pārsniegt 3 minimālo algu apjomu.

Varas balanss. Problēma – valsts pārvaldes instrumentus lielā mērā kontrolē paši deputāti, kuri šo pārvaldi veido. Valsts kontroles lomas un pilnvaru pārskatīšana.

Valsts prezidentu ievēl Saeima atklātā balsojumā.

Politiska darbība Latvijas republikā ir atļauta tikai pilsoņiem.

Uzskatām, ka laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas galu galā esam nonākuši pie situācijas, kurā mūsu valsts nedarbojas efektīvi, saprātīgi un taisnīgi ne politiskajā, ne ekonomiskajā līmenī, vēl jo vairāk – atsakās ievērot latviešu tautas dabiskās tiesības tās apdzīvotajā teritorijā un dibinātajā valstī. Valstij nozīmīgi politiski un ekonomiski lēmumi tiek pieņemti arvien dīvainākā un nedemokrātiskākā veidā. Visa tā rezultātā tautā ir nostiprinājusies nepatika un neuzticība valsts politiskajai sistēmai, kas rezultējas negatīvos demogrāfiskajos procesos.

Tādēļ domājam, ka būtu veicami pasākumi, kas stiprinātu labu, taisnīgu un caurskatāmu valsts pārvaldi un iesaistītu pilsoņus politiskajos procesos. Tādi būtu:

valsts ierēdņu personīgās atbildības (materiālā atbildība + liegums uz mūžu ieņemt jelkādus valsts un pašvaldību amatus) ieviešana par nolaidību, tās rezultātā valstij radītiem ievērojamiem zaudējumiem (piemērs – “Vienotības” nolaidība saistībā ar valsts garantijas saņēmušā Liepājas Metalurga izsaimniekošanu).

Atjaunojam un paplašinam iespēju tautai nozīmīgus jautājumus veikt referendumos. Referendumu var ierosināt 10 000 balstiesīgu pilsoņu ar saviem parakstiem, kurus bez maksas apliecina pašvaldības un valsts portāls latvija.lv.

Latvijas republikā visi valsts un pašvaldību noslēgtie pirkšanas, pārdošanas, nomas, patapinājuma, darba un tiem pielīdzināmi līgumi ir publiski un brīvi pieejami internetā kopš to 1. redakcijas sagatavošanas un iesniegšanas izskatīšanai atbilstīgajā institūcijā. Izņēmums – līgumi, kas tieši saistās ar valsts aizsardzības un drošības spēku kaujasspējām, izvietojumu, personāla sastāva personas datiem, izlūkošanu. Līgumi, kuru noslēgšanā nav ievērots un laicīgi nodrošināts atklātības princips nav spēkā kopš parakstīšanas brīža, bet parakstītāji automātiski tiek atlaisti no ieņemajamiem amatiem, ir personīgi atbildīgi par valstij nodarītajiem zaudējumiem un uz mūžu zaudē tiesības no jauna ieņemt valsts vai pašvaldības amatus.

Reģionālās nevienlīdzības mazināšanai īstenojama varas aparāta decentralizācija, pakāpeniski valsts iestādes un atsevišķas ministrijas izvietojot ārpus Rīgas.

Jānovērš situācija, kad ministrijas un citas valsts institūcijas kļūst par varas elites un ar to personīgi saistītu cilvēku barotnēm. Ņemot vērā Šveices, Igaunijas un citu valstu pieredzi, mazināms valsts pārvaldes uzblīdušais un nereti tukšgaitā strādājošais birokrātiskais aparāts, līdzšinējo ierēdņu skaitu vidēji samazinot par 40-50%.

Valsts un pašvaldību materiālās apgādes iepirkumu aģentūras izveide, novēršot situāciju, kurā katrā ministrijā un iestādē liels darbinieku skaits nodarbojas ar materiālās apgādes jautājumiem.

Lai izbeigtu valsts goda zīmju degradāciju, tās dalot kā suvenīrus, noteiksim, ka valsts apbalvojumu I, augstāko šķiru var piešķirt tikai LR pilsoņiem vai arī tiem ārvalstu pilsoņiem, kuri tieši un nepārprotami, ar konkrētiem darbiem piedalījušies Latvijas valsts aizsardzībā, devuši ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā vai sociālā taisnīguma stiprināšanā.

Pašvaldības

Likuma “Par pašvaldību referendumu” izstrādāšana un pieņemšana. Iespējami plašas iedzīvotāju līdzdalības veicināšana vietējā pārvaldē un sabiedrisko apspriešanu labās prakses ieviešana pilsētu un novadu pārvaldē.

Latvijas administratīvi teritoriālais dalījums veidojams ieriekš pastāvējušo 26 rajonu / apriņķu un 9 valsts nozīmes pilsētu ietvaros. Katra rajona (rajonam piešķirams tagadējo novadu administratīvi tiesiskais statuss) valdi veido tajā ietilpstošo pagastu vecākie / pārvaldnieki, kuri, savukārt, savos pagastos tiek mažoritāri ievēlēti. Likumā “Par pašvaldībām” jānosaka, ka neviens pagasts vai pilsēta nevar būt bez savas pārstāvniecības rajona / apriņķa pašvaldībā.

Pašvaldību pilnvaru un pienākumu būtiska palielināšana. Plašas pilnvaras, koordinējoties ar atbildīgajām ministrijām, realizēt valsts mājokļu programmu, iesaistīties kopējā valsts aizsardzības plānā, izveidojot un uzturot teritoriālās aizsardzības struktūras, to infrastruktūru.

Ne tikai paplašināmas tiesības, bet arī nosakāms pienākums pašvaldībām iesaistīties saimnieciskajā darbībā. Vienlaikus, uzsveram, ka pašvaldību uzņēmumi netiek radīti dēļ peļņas vai ienesīgām barotnēm šauram lokam, bet sabiedriskajam labumam – nodarbinātības veicināšanai un ekonomiskās aktivitātes kāpināšanai depresīvos reģionos.

Tautsaimniecība

1.Latvijas valsts saimnieciskās politikas mērķis ir latviešu tautas ekonomisko interešu nodrošināšana un aizsardzība. Īstenojot ārējās tirdzniecības, ārvalstu ieguldījumu, nodokļu, naudas un nozaru saimniecisko politiku, Latvijas valsts katrreiz vērtē attiecīgo pasākumu ietekmi uz latviešu tautu, nevis atbilstību kādiem ekonomikas teorijas aizspriedumiem vai svešzemju uzņēmēju interesēm.

2.Maksimāli veicināsim nacionālā kapitāla veidošanos, šajā sakarā neuzskatot par nepieļaujamu jaunu valsts uzņēmumu radīšanu, ja privātie uzņēmēji kādiem ražošanas virzieniem neķeras klāt.

3.Lai nodrošinātu savas ekonomiskās intereses Latvijas valstij jāpārņem kotrole pār saviem pamatlīdzekļiem (zeme, dzīļu bagātības, meži un ūdeņi), stratēģiskajām ekonomikas nozarēm, kā arī jāizveido un jāatjauno ekonomikas regulācijas mehānismi (t.sk. Valsts komercbanka, nacionālā valūta u.c.).

4.Valsts atbalsta produktīvās ekonomikas nozares, kas, godīga darba rezultātā rada materiālas un garīgas vērtības, stiprina valsts un tautas ekonomisko neatkarību, vairo sociālo drošību. Valsts neatbalsta nekāda veida spekulatīvo un parazītisko ekonomiku.

5. Izveidosim izmeklēšanas komisiju, kas izanalizēs un izvērtēs kopš neatkarības atjaunošanas valstī notikušo privatizācijas procesu, radītās sekas, atbildīgās amatpersonas, to līdzdalības un atbildības pakāpi.

6.Latvijas valstī tiek atzīts godīgā veidā iegūts privātīpašums un cilvēku tiesības to pavairot saimnieciskās darbības gaitā. Tomēr arī valsts un pašvaldības aktīvi iesaistās saimnieciskās iniciatīvās. Mēs uzskatām, ka valsts un pašvaldību iesaistīšanās uzņēmējdarbībā pilda vairākās būtiskas funkcijas – garantē vienmērīgu ekonomisko attīstību un stabilitāti, garantē kontroli pār valstij un tās pilsoņiem svarīgajiem stratēģiskajiem resursiem un nozarēm, pilda sociālās funkcijas, garantējot darbavietas (valsts un pašvaldību uzņēmumu prioritātei ir jābūt nodarbinātībai un stratēģiski svarīgu nozaru stiprināšana, nevis peļņas procentam). Sevišķi valsts loma uzņēmējdarbībā izpaužas īstenojot lielus saimnieciskus pasākumus, kurus atsevišķi uzņēmēji nav spējīgi ieviest līdzekļu trūkuma dēļ, kā arī gadījumos, kad jāveic sākotnējie ieguldījumi jaunu nozaru attīstīšanā. Valsts pati veic saimniecisko darbību nozarēs, kur sabiedrībai lietderīga privātā saimnieciskā darbība nav iespējama (monopolnozarēs).

7.Veicināsim valsts, pašvaldību un privātā kapitāla partnerību dažādās uzņēmējdarbības nozarēs.

8.Valstij mērķtiecīgi jāvirzās uz pašnodrošinājumu un pašpietiekamību visās nozarēs un jomās, kur iespējams. Pārtikas tirgus aizsardzība, izvedmuitas piemērošana neapstrādātai koksnei.

9.Latvijas izgudrotāju potenciāla izmantošana ar maksimālu atdevi. Valsts atbalsts patentu reģistrēšanai.

10.Atjaunot sistēmu, kurā katrai LU dabas zinātņu fakultātei un katram ar dabas un eksaktajām zinatnēm saistītajam zinātniski pētnieciskajam institūtam ir piesaistīta sava eksperimentālā ražotne. Atsevišķu zinātnes nozaru, īpaši praktiskās zinātnes integrēšana ministriju attīstības plānos, un valsts pasūtījumu nodrošināšana.

11.Kur iespējams, izmantojot Latvijas zinātniski tehnoloģiskās bāzes resursus, dārgo importa zāļu un tehnoloģiju aizstāšana ar pašu mājās radītiem līdzvērtīgiem produktiem.

Lauksaimniecība

Lauksaimniecības politikas pamatā jābūt atziņai, ka Latvijas zeme ir stratēģisks resurss – latviešu tautas iztikas un labklājības pamats, bet zemniecība kā lauku iedzīvotāju kopums – demogrāfiskās un kulturālās atjaunotnes avots. Mēs strikti noraidām šobrīd valsts atbalstīto lielkapitāla organizēto industriālās lauksaimniecības ražošanas modeli.

1. Lai minēto nodrošinātu, zeme Latvijas Republikā kā nacionā valstī īpašumā drīkst piederēt tikai valstij, pašvaldībām un Latvijas pilsoņiem, bet citu valstu pilsoņi – uz līguma pamata ilgtermiņa lietošanā, ar tiesībām pēc abpusējas vienošanās līgumu pagarināt.

2. Sociālā taisnīguma atjaunošanai, lai izslēgtu jaunu “muižu” veidošanos, vienas fiziskas vai juridiskas personas īpašumā nedrīkst atrasties vairāk par 300 ha zemes. Atļaut lauksaimniecības un/vai meža zemes īpašniekam nomāt zemes platības līdz 500, noslēdzot ar iznomātāju nomas līgumu, kas reģistrējams vai ierakstāms zemes grāmatā.

3.Lai novērstu pašreizējo LZR īpašumtiesību neatbilstību nacionālas valsts statusam, rosināsim pārskatīt „Kapitāla brīvās kustības” līgumu ar Eiropas Savienību (ES), no tā izslēdzot lauksaimniecības zemes resursus (LZR): lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, purvus un ūdeņus kā brīvai kapitāla kustībai nepakļaujamu nacionālas valsts kapitālu.

4. Mēs iestājamies par lauksaimniecību kā saimniekošanas – dzīvesveida ekonomisko modeli, kas nodrošina un veicina ražošanu, ekonomisko neatkarību, nodarbinātību un demogrāfiju, nacionālās pašapziņas ieaudzināšanu jaunajā paaudzē un paaudžu pārmantojamību, taisnīgu peļņas sadalīšanu, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu, dabas saudzēšanu, kultūrvides saglabāšanu un pilnveidošanu.

5. Lauksaimniecībai jākalpo lauku apdzīvotības nodrošināšanai, pēc iespējas plašākā apjomā ražojot ekoloģiski tīru augstvērtīgu produkciju pašpatēriņam, iekšējam un ārējam tirgum. Ar dzīvi laukos motivējošu valsts finansiāli atbalstītu zemnieku ģimeņu bioloģisko un ekstensīvi strādājošu saimniecību veidošanas un to kopdarbības (kooperācijas – ražošanā, pārstrādē, vietējā tirdzniecībā un eksportā) piedāvājumu, veicināt reproduktīvā vecuma ģimeņu iesaisti lauku apdzīvotības un demogrāfiskās problēmas risināšanā.

6. Valsts mājokļu programma jaunajām ģimenēm ar bērniem. Lielas ģimenes neveidojas pilsētu saspiestos mazgabarīta dzīvokļos, tādēļ valstij jāveicina pamesto un nopostīto viensētu, kur tās vēl konstatējamas, atjaunošana ar to bijušajiem māju vārdiem, jaunu zemnieku sētu veidošanos platībā līdz 100 ha (sk. 5. punktu), privātmāju ciematu celtniecību pie pagastu centriem, uz motivējošiem nosacījumiem piešķirot apbūves gabalus un finansējumu infrastruktūras izbūvei, arī valsts un pašvaldību finansēto savrupmāju celtniecību ar īres tiesībām uz saprātīgiem nosacījumiem pēc vēlēšanās – ar vai bez izpirkuma iespējas, kas pielīdzināmi pašvaldību dzīvojamā fonda izmantošanas nosacījumiem.

Nokāpšana no Eiropas fondu adatas

Neskatoties uz pirmsiestāšanās periodā izteiktajiem solījumiem, Eiropas Savienības fondu finansējums nav devis paliekošu pieaugumu Latvijas ražojošo uzņēmumu izaugsmē. Tieši otrādi – būtisku iekšzemes kopprodukta daļu Latvijā veido šo fondu finansējuma “apēšana”. Fondu pieejamībai samazinoties, kopprodukts krītās, palielinoties – pieaug. Līdz ar to skaidrs, kas notiks pēc 2020.gada, kad Latvijai, kā paredzēts iestāšanās līgumā, būs jākļūst nevis par fondu tērētāju, bet donoru. Lai no tā izvairītos, nepieciešams visās tautsaimniecības nozarēs veidot no ES fondiem neatkarīgas atbalsta programmas, kā arī izstrādāt un īstenot pašpietiekamu kopējās attīstības programmu.

Finanses

Finanšu politika Latvijā jāveido saprātīgi un samērīgi, izvairoties no liberālo ekonomisko teoriju pārspīlējumiem, nepamatotiem riskiem un konsekventi labojot līdz šim pieļautās fundamentālās kļūdas. Līdz ar to Latvijas finanšu politikai būtu jāstrādā divos galvenajos virzienos: valstij un nacionālam kapitālam piederošas bankas izveidošanā un atgriešanās pie savas nacionālās valūtas pārskatāmā nākotnē. Uzskatām, ka Latvijas valsts ekonomikas monetārajam pamatam ir jābūt savai naudai – latiem – un valsts bankai, kas tos suverēni emitē, atbilstoši attiecīgā brīža saimnieciskajam stāvoklim un vajadzībām.

Lai salauztu ārvalstu banku varu, valstiskā līmenī veicināsim saprātīgu, vietējo cilvēku kontrolētas, un to interesēm kalpojošu finanšu kooperācijas sistēmas rašanos – krājaizdevu sabiedrības. Stimulēt tālāku mazo krājaizdevu sabiedrību savstarpējo kooperāciju, radot pamatu pašu iedzīvotāju radītai un kontrolētai bankai. Krājaizdevu sabiedrību attīstības stimulēšanai ierobežosim augļošanu un finanšu parazītismu.

Nacionālā kapitāla veidošana

Mēs uzskatām, ka ir svarīgi veicināt vispārēju sabiedrības turīguma pieaugumu, nacionālā kapitāla veidošanu un vairošanu, tajā pašā laikā nepieļaujot krasu sociālo noslāņošanos. Nozīmīgu lomu nacionālā kapitāla veidošanā un uzkrāšanā būtu jāspēlē arī jaundibinātajai bankai ar valsts un privāto kapitālu, kurā būtu jātur visa sabiedriskā nauda (valsts un pašvaldības), lai pasargātu to no spekulatīviem riskiem.

Kooperācijas kustības attīstību uzskatām par svarīgu instrumentu pilsoņu labklājības līmeņa paaugstināšanā, un pamatu sākotnējai nacionālā kapitāla uzkrāšanai. Mēs uzskatām, ka kooperatīvi ceļ darba ražīgumu, ir vissaprātīgākais darba dalīšanas instruments, ļaujot produktīvi apvienot atsevišķu indivīdu nelielos resursus un prasmes, tādējādi veicinot lielu un konkurētspējīgu vietējo uzņēmumu rašanos. Kooperācijas principi piemērojami visās tautsaimniecības nozarēs- rūpnieciskajā ražošanā, lauksaimniecībā, tirdzniecībā, finanšu un sabiedrisko pakalpojumu sektorā.

Tiks noteiktas nozares, kurās var darboties tikai vietējie uzņēmēji. Tas tiks darīts pakalpojumu nozarēs (visu veidu tirdzniecība, būvniecība (izņēmums – ja konkrēto būvprojektu vietējie uzņēmēji nespēj tehniski īstenot), iekšējais transports u.c.), kas orientētas uz vietējā tirgus apkalpošanu. Tādējādi latviešu uzņēmēji varēs uzkrāt kapitālu, kas nākotnē līdzēs konkurēt ar ārvalstniekiem arī citās nozarēs.

Nodokļi

Nodokļu politikai jābūt sociāli taisnīgai un ekonomiski pamatotai; tie izlietojami godīgi, efektīvi un saprātīgi.

Uzskatam, ka nav iespējams runāt par sociāli taisnīgu, tautsaimniecības attīstību veicinošu un ilgtspējīgu nodokļu politiku, ja netiek vienādota minimālā alga ar reālo iztikas minimumu un neapliekamo minimumu. Ņemt nodokļus no ienākumiem, kas ir zemāki par iztikas minimumu ir amorāli.

Uzskatām, ka nodokļiem, kur tos paredzēts iekasēt, jābūt nenovēršamiem. Tajā pat laikā saprotam, ka godīga nodokļu maksāšana nav savienojama ar to negodprātīgu un nelietderīgu izlietošanu. Tādēļ jārada sistēma, kuras ietvaros nodokļus, kādi tie noteikti, maksā visi un par visu, kas ir taisnīgi. Tikai tādā veidā, t.i., kad nodokļus godīgi maksā visi, ir iespējams tos samazināt, tā kopumā mazinot fiskālo slogu.

Lai šādu nodokļu sistēmu realizētu, uzskatām, ka pilnībā ir jāaizliedz ārzonu kompāniju (tā saukto ofšoru) darbību Latvijas teritorijā un ar Latvijas aktīviem un pasīviem. Tās ne tikai ir kļuvušas par nebeidzamas korupcijas avotu, bet arī ar spekulatīvajai ekonomikai kalpojošā režīma palīdzību padarītas par pilnīgi likumīgu veidu peļņas izvešanai no valsts, nemaksājot peļņas nodokli peļņas gūšanas vietā.

Uzskatām, ka tikai tādā veidā var normalizēt nodokļu iekasēšanu, pie reizes arī garantējot iekasēto nodokļu saprātīgu un efektīvu izlietošanu.

Pārskatīt nodokļu sadalījumu starp valsts un pašvaldību budžetiem.

Pārskatīt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes pirmās nepieciešamības precēm – medikamentiem, bērnu pārtikai, apģērbam un higiēnas precēm, bioloģiski pilnvērtīgai, uzturzinātnieku priekšstatiem par veselīga uzturu atbilstošai, ikdienā nepieciešamai pārtikai. Esošo 21% PVN likmi pārtikai uzskatām par antisociālu (piemēram, Vācijā tā ir 7%, Lielbritānijā pat 0%). Atbalstām Polijā īstenoto modeli pārtikas preču aplikšanā ar PVN, nosakot 3% likmi neapstrādātai pārtikai, 10% likme- veselīga uztura standartiem atbilstošajiem apstrādātiem pārtikas produktiem, savukārt, paaugstināta PVN likme- līdz pat 30% attiecināmi uz pārtikas produktiem, kuru izgatavošanā izmantotas vielas, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēku veselību (saldinātie gāzētie dzērieni, transtaukus saturoši izstrādājumi utml.)

Ārējās tirdzniecības statusa pārskatīšana

Noraidam neoliberālās ekonomikas teoristu tēzi par brīvo starptautisko tirdzniecību (atteikšanos no sava tirgus aizsardzības) kā automātisku attīstības garantu un visu problēmu risinājumu. Šī sistēma praksē darbojas tikai dažu ekonomiski attīstītāko valstu un starptautisko korporāciju labā.

Latvija pašlaik nenosaka savu saimniecisko sadarbību ne ar valstīm Eiropas Savienībā (ES), ne ar valstīm ārpus tās. Kopš Latvijas iesaistīšanas ES ar šīs savienības pavalstīm ir ieviests brīvās tirdzniecības režīms (nav iespēju aizsargāt vietējo tirgu), bet ar valstīm ārpus ES sadarbību nosaka Eiropas Savienības noslēgtie līgumi un PTO līgums.

Lai veiksmīgi kārtotu ārējās attiecības ar citām valstīm, nepieciešams ārējās tirdzniecības politiku balstīt uz abpusēja izdevīguma principiem. Divpusējos tirdzniecības līgumos jāparedz iespēja katrai pusei piedāvāt ražojumus, ko neražo otra puse (tirdzniecība jāattīsta ar valstīm, kuru ekonomikas papildina, nevis konkurē ar Latvijas ekonomiku). Nav jēgas ieviest brīvas tirdzniecības režīmu nozarēs (piemēram, piena, gaļas un graudu audzēšanā), kur valstis katra pati sevi var veiksmīgi apgādāt, bet nevienlīdzīga konkurence var ātri iznīcināt stratēģiskus tautsaimniecības sektorus.

Ārvalstu ieguldījumi ražošanā un eksporta pieaugums. Ārvalstu ieguldījumi tiks veicināti nozarēs, kur dažādu apstākļu dēļ vietējie uzņēmēji vēl nespēj veiksmīgi darboties. Šāda situācija galvenokārt ir eksportējošās ražošanas nozarēs, jo latviešiem joprojām trūkst kapitāls, tehniskās zināšanas un kontakti ārējos tirgos. Ārvalstu ieguldītāju radītajās ražotnēs tiks nodarbināts vietējais darbaspēks, kas savas darba algas tērēs vietējā pakalpojumus sektorā, tādējādi veicinot latviešu uzņēmēju kapitāla uzkrāšanos un nacionālas ekonomikas veidošanos. Eksporta valūtas ieņēmumu pieaugums palīdzēs apmaksāt Latvijai nepieciešamās importa preces un atmaksāt iepriekšējos gados uzkrātos parādus. Laika gaitā, kad mūsdienīgus ražošanas paņēmienus būs apguvuši vietējie darbinieki, valsts sniegs atbalstu, lai tie veidotu savas ražotnes bez ārvalstu kapitāla līdzdalības.

Lai veicinātu ārvalstu ieguldītājus veidot ražotnes Latvijā, ražošana iespēju robežās tiks atvieglota no visu veidu nodokļiem. Tas attiecas gan uz darbaspēka nodokļiem, kas ievērojami sadārdzina Latvijā ražoto produkciju, gan uz uzņēmuma ienākuma nodokli un akcīzes nodokli degvielai. Tāpat ražošana saprātīgās robežās tiks atslogota no dažāda veida formālām prasībām darba aizsardzībā, vides aizsardzībā, grāmatvedības uzskaitē u.c. jomās, vienlaikus palielinot atbildību par faktiskiem pārkāpumiem. Tādējādi uzņēmēji būs ieinteresēti uzraudzīt darba drošību, vides prasību ievērošanu un nodokļu nomaksu pēc būtības, bet tiks atbrīvoti no formālu prasību ievērošanas. Lai mazinātu valsts risku, tiks ieviesta uzņēmumu atbildības apdrošināšana minētajās jomās.

Eksporta pieaugums tiks nodrošināts gan piesaistot ārvalstniekiem piederošus uzņēmumus, kam jau ir garantēti eksporta tirgi, gan paplašinot valsts ekonomisko pārstāvniecību tīklu valstīs, kur pašlaik Latvijas ekonomiskā aktivitāte ir niecīga (Latīņamerika un Dienvidamerika, Āfrika, DA Āzija u.c.). Eksporta veicināšanā aktīvāk tiks organizēti Latvijas emigranti.

Enerģētika

Kā viens no valsts galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem jāizvirza un likumdošanā jānostiprina Latvijas enerģētiskā pašpietiekamība un autonomija no Krievijas energoresursiem. Lai to panāktu, jāizstrādā un jāīsteno “Enerģija 2050” programma, tajā paredzot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus.

Šajos risinājumos priekšroka dodama Latvijas dabas resursu (koksnes šķelda) un derīgo izrakteņu (kūdras) iespējami lielākai un aptverošākai izmantošanai. Jāatsauc valsts paraksti uz visiem ES un starptautiskajiem līgumiem u.c. dokumentiem, kas Latviju ierobežo savu koksnes un kūdras resursu izmantošanā. Kopā ar Igauniju un Lietuvu jāizveido visus Baltijas LNG termināļus savienojošs, vienots gāzes cauruļvadu tīkls no Rietumiem importētas sašķidrinātās dabasgāzes piegāžu nodrošinājumam. Uzkrājumu drošībai saglabājams un palielināms līdz 100% valsts īpašumā esošo Inčukalna pazemes gāzes krātuves operatora akciju daudzums.

Atbalstāma un veicināma saules paneļu un kolektoru izmantošana elektrības ražošanai un ūdens sildīšanai individuālā, valsts un pašvaldību mērogā, taču vēja turbīnas noraidāmas, kā finansiāli neizdevīga un ekoloģiski nedraudzīga, morāli novecojusi un vidi degradējoša tehnoloģija.

Kopā ar Igauniju un/vai Lietuvu īstenojams jaunākās paaudzes AES būves projekts.

Nepieciešama diskusija un profesionāļu viedokļu apkopojums.

Vide

Depozīta sistēmas ieviešana atkritumu apsaimniekošanā.

Ģenētiski modificēto organismu audzēšanas un pārtikas preču, kas tos satur, ievešanas un izplatīšanas aizliegums.

Dabas begātību saglabāšana un lietderīga izmantošana. Noteiksim aizliegumu eksportēt neapstrādātus kokmateriālus.

Nepieciešama diskusija un profesionāļu viedokļu apkopojums.

Ārpolitika

Sadarbība ar citām tautām, to izveidotajām valstīm un starptautiskajām organizācijām veidojama uz savstarpēja izdevīguma un otras puses suverēno tiesību atzīšanas pamatiem. Nekādā veidā nav pieļaujama tagadējā situācija, kad netiek ievērots Satversmē noteiktais par to, ka suverēnā vara Latvijā pieder tās pilsoņiem. Mēs aizstāvēsim principu, ka mūsu valsts likumdošana ir prioritāra attiecībā pret jebkādu ārēju pārvalstisku veidojumu (tajā skaitā Eiropas Savienības) likumdošanas aktiem. Līdz šim noslēgtie līgumi un vienošanās, kas neatbilst šiem principiem, mūsu valsts nacionālajām un ekonomiskajam interesēm, pārskatāmi un noslēdzami par jaunu vai laužami, ja taisnīgu un godīgu līgumu noslēgšana nav iespējama.

Pastāvīgas ārpolitikas veidošana. Pašlaik Latvijas ārpolitika ir pilnībā pakārtota Eiropas Savienības un ASV ārpolitikai. Tādējādi Latvijas valstij nereti jāatbalsta arī tādi pasākumi, kas ir pretrunā mūsu un citu mazo valstu pastāvēšanas idejai. Nākotnē Latvijas valstij jāatzīst citu valstu suverenitāti un neatkarību gan iekšpolitikā, gan valsts ārējo attiecību veidošanā. Nav pieļaujama iesaistīšanās militārās akcijās pret valstīm, kuras nav veikušas starptautisko tiesību pārkāpumus.

Uzskatām par nepieciešamu pievērst uzmanību, ka Apvienoto Nāciju organizācija (ANO) nespēj pildīt funkcijas, kas liktas tās dibināšanas pamatā, un lielā mērā ir kļuvusi par birokrātisku globalizatoru instrumentu, haosu un nekontrolētas migrācijas plūsmu veicinātāju, vienlaikus tiecoties pārvērsties par pasaules valdību. Tādēļ rosināsim starptautisku diskusiju par šīs organizācijas lietderību, un mūsu valsts vietu tajā.

Starptautiskas sankcijas pret kādu valsti pieļaujamas tikai tad, ja ir neapstrīdami pierādījumi, ka tā veikusi starptautisko tiesību pārkāpumu (aizskārusi citu valsti bez tiesiska pamata). Principiāli vēršamies arī pret jebkuru starptautisko organizāciju pārveidošanu par valstiskiem veidojumiem.
Atzīstam tautu pašnoteikšanās tiesības to vēsturiskajās, etnoģeogrāfiskajās teritorijās. Vienlaicīgi, noraidām jebkādus mēģinājumus pārskatīt pēc Otrā Pasaules kara beigām nospraustās Austrumeiropas/Centrāleiropas valstu robežas.

Jauna ģeopolitiskā modeļa piedāvājums. Atbalstām un attīstām ideju par Baltijas-Melnās jūras valstu savienību, kurā iekļautos Austrumeiropas/Centrāleiropas valstis ar līdzīgu vēsturisko likteni un vērtību sistēmu kā Latvijai prioritāru ģeopolitisko orientāciju, un kā alternatīvu tā sauktajai „krievu pasaulei” Austrumos, un morāli pagrimušajai Rietumeiropai. Nākotnē iespējama arī vienota Eiropa, taču kā neatkarīgu, nacionālu valstu savienība, būvēta uz citiem pamatiem kā pašlaik pastāvošā kosmopolītiskā, liberāli totalitārā Eiropas Savienība.

Uzskatām, ka labas starpvalstu attiecības uzturāmas ar visām kaimiņvalstīm arī ar Krieviju. Taču, kamēr šī valsts realizē kaimiņvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai nedraudzīgu, un pat agresīvu politiku, ar ģeopolitiskiem centieniem atjaunot Krievijas impēriju PSRS robežās, draudzīgu kaimiņattiecību iedzīvināšana ir neiespējama. Attiecībās ar šo valsti uzturēt prasību atzīt okupācijas faktu, piedalīties okupācijas un kolonizācijas seku novēršanā. Aktīva enerģiska politika un informatīvs pretspars komunistisko noziegumu un terora īstenotāju glorifikācijai, vēstures pārrakstīšanai un Krievijas ārlietu resora centieniem diskreditēt Latvijas valsti starptautiskā līmenī.

Kultūra

Nodrošināt Latvijas un Eiropas kultūras klasisko vērtību un tradīciju, piederības savai valstij, tautai un Eiropas etniskajai kopībai, pārmantošanu.

Kultūras prioritāro atbalsta virzienu noteikšana.

Kultūras mantojuma saglabāšana, digitalizēšana un publiskošana brīvpieejas formātā.

Kultūras pieminekļu aizsardzība.

Filharmonijas un teātru viesizrāžu atjaunošana skolās ārpus Rīgas un valsts nozīmes pilsētām.

Nepieciešama diskusija un profesionāļu viedokļu apkopojums.

Izglītība un zinātne

Izglītības pamatmērķis ir krietnuma ieaudzināšana jaunajā paaudzē.

Visaptveroša, holistiska izglītība.

Eksakto zinātņu nozīmes palielināšana. Mācību materiālu, palīglīdzekļu un metodisko materiālu sistemātiska izstrāde un atjaunošana. Obligāto fizikas, ķīmijas un bioloģijas eksāmenu atjaunošana.

Veicināt izpratni par kritiskās domāšanas un zinātniskās metodes nozīmi.

Astronomijas zinātnes integrācija fizikas un ķīmijas priekšmetos

Filozofijas priekšmeta iekļaušana vidējās izglītības obligātajā programmā.

Mazo lauku skolu kā kultūras centru saglabāšana.

Humanitāro un sociālo zinātņu satura un mērķu pārskatīšana, atbrīvošana no kultūrmarksisma sērgas.

Latvijas, Baltijas un Austrumeiropas vēstures pētniecības nozīmes palielināšana. Austrumeiropas institūts ar vēstures, valodas un kultūras nodaļām.

Pāreja uz vispārējo vidējo izglītību tikai valsts valodā. Vienlaikus, saglabājot esošo skolu tīklu, un līdzšinējās bilingvālas apmācības skolās, pēc pārejas uz apmācībām latviešu valodā, nodrošinot iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības kultūru un valodu. Novērsīsim rusifikācijas sekas, uz esošās krievvalodīgo skolu bāzes, atbilstoši etniskajām proporcijām, piedāvāsim izveidot krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu un citu mazākumtautību skolas, kurās pamatizglītība tiks iegūta valsts valodā, vienlaikus sniedzot iespēju apgūt attiecīgās tautības kultūru un valodu.

Noteikt mērķi – ieviest Latvijā bezmaksas augstāko izglītību Latvijas pilsoņiem.

Latvijas vēstures, dabas vēstures, bioloģijas, fizikas un ķīmijas, cilvēka evolūcijas, utml. apkopojošu akadēmisku grāmatu izdošana un regulāra atjaunošana/papildināšana. Drukātais izdevums par maksu veikalos + e-izdevums brīvpieejā.

Veselības aizsardzība

Uzskatām, ka jāievieš obligātā veselības apdrošināšana, jo tehnoloģiskās medicīnas izmaksas ir kļuvušas tik augstas, ka slims cilvēks viens pats pārsvarā gadījumu, nonācis slimīgā stāvoklī, nav spējīgs to apmaksāt.

Ir pilnīgi aplami, kad līdz šim tik maz uzmanības pievērsts slimību un atkarību profilaksei un dispanserizācijai. Ikgadējas kompleksas veselības pārbaudes jāpadara par obligātām, jo laicīgi atrastas slimības ir sekmīgāk un lētāk ārstējamas, tādējādi ietaupot gan veselību, gan līdzekļus.

Zāļu tirdzniecībā atgriezties pie kādreiz eksistējušā principa, kas gandrīz tika likumiski ieviests – Latvijā aptiekas var piederēt farmakologam. Uzskatām, ka tas ir veids kā pretoties zāļu lieltirgotāju diktātam un neveidit karteliskas attiecības nozarē. Iespējams, vienam farmaceitam piederošo aptieku skaits ir jāierobežo – tā varētu būt viena aptieka plus divas filiāles.

Lai nodrošinātu papildu finansējumu veselības aizsardzībai, ieviesīsim pēc Zviedrijas parauga alkohola un tabakas valsts monopolu. Alkoholu un tabaku, izņemot mājražotājus nelielā apjomā, varēs pārdot tikai ar valsts monopola starpniecību. Visi līdzekļi no pārdošanas ienākumiem tiks tieši ieskaitīti veselības aizsardzības budžetā.

Nepieciešama diskusija un profesionāļu viedokļu apkopojums.